Dienas bizness: Finanses zem viena jumta

Latvijas  Bankai bija, ir un būs svarīga loma ne tikai makroekonomiskās stabilitātes jautājumos, tai jāiesaistās arī svarīgu tautsaimniecības jautājumu risināšanā.

Par to arī tiks runāts konferencē Bankas mainīgajā pasaulē, ko rīko Tiesību zinātņu institūts sadarbībā ar Banku Augstskolu, Latvijas Universitāti un laikrakstu Dienas Bizness. Pagājušā gada nogalē Latvijas Banka ieguva jaunu prezidentu — Mārtiņu Kazāku, kuram netrūks izaicinājumu ne Latvijas un Eiropas un arī pasaules mērogā. Parlamentārieši jau ir iezīmējuši iespējamo Latvijas Bankas un pašreizējās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apvienošanu zem viena jumta. Jāatgādina, ka savulaik 1997. gadā tika uzsākts darbs pie finanšu un kapitāla tirgus vienotas uzraudzības koncepcijas, kas 2000. gadā rezultējās  ar  Finanšu un kapitāla tirgus komisijas  likuma pieņemšanu un 2001. gada 1. jūlijā šī komisija sāka savu darbu. Līdz tam ar komercbanku uzraudzību nodarbojās Latvijas banka. Bez tam ir jautājumi attiecībā par Latvijas tautsaimniecības kreditēšanu, kontu atvēršanas un slēgšanas nosacījumiem. Vienlaikus Eiropas un pasaules līmenī aktuālākie jautājumi būs centrālo banku procentu likmes, parādsaistību apmēri, digitalizācijas radītie izaicinājumi.

Atbilstoša kvalifikācija

«Esmu priecīga, ka Mārtiņš Kazāks kļuva par Latvijas Bankas prezidentu, jo uzskatu viņu par savu audzēkni, proti viņš savulaik savu karjeru sāka  Finanšu ministrijas Makroekonomikas analīzes un fiskālās politikas departamentā, kura vadītāja biju,» skaidro Fiskālās Disciplīnas padomes priekšsēdētāja, profesore, dr.habil.oec, Inna Šteinbuka. Viņa norāda, ka M. Kazākam ir gan laba izglītība,  reputācija, sabiedrības uzticība, pieredze un arī spējas sarežģītas lietas izstāstīt vienkārši. «Pēc visiem parametriem M. Kazāks ir atbilstošs centrālās bankas vadītaja amatam,» tā I. Šteinbuka. Viņasprāt svarīgākais uzdevums būs Latvijas Bankas reputācijas atjaunošana, jo tā pati par sevi nenotiks,  tiklīdz būs jauns prezidents, kaut arī daži tā uzskatīja. «Latvijas bankas prezidents ir ne tikai vienas valsts institūcijas vadītājs, bet gan visas finanšu sistēmas seja, jo īpaši, ja pašlaik Latvijas finanšu sistēma atrodas ne īpaši labas reputācijas zonā. Zināma veida neuzticība saglabāsies ne tikai ārzemēs, bet arī iekšzemē, jo ik  brīdi atskan jautājumi par to, kāpēc Latvijai vispār vajadzīga  tik dārga iestāde kāda ir centrālā banka, kurai nemaz tik daudz funkciju neesot,» savu pozīciju skaidro I. Šteinbuka. Minēto iemeslu dēļ, I. Šteinbuka par M. Kazāka pirmo izaicinājumu uzskata ārzemju partneru un Latvijas sabiedrības pārliecināšanu par to, ka viņš ir īstais šīs iestādes vadītājs, ka viņam ir ceļa karte un stratēģija, par ko regulāri tiek informēta gan ārvalstu, gan Latvijas sabiedrība. «Latvijas Bankai tagad ir visas iespējas atrisināt savas reputācijas problēmas.

Jāatgādina, ka deviņdesimto gadu sākumā, kad Latvijas Bankas prezidents bija Einars Repše, tā baudīja ļoti augstu sabiedrības uzticību.To rādīja arī dažādi reitingi, kuros šī iestāde bija vienā no augstākajām pozīcijām,» uzsver Eiropas parlamenta deputāts, bijušais finanšu ministrs, dr.oec. Roberts Zīle. Viņš arī norāda uz daļas sabiedrības pieņēmumu – steretotipu, ka «pēc iestāšanās eirozonā Latvijas banka jau neko vairs nedara». «Tas neatbilst patiesībai un to zina ne tikai M. Kazāks, bet arī pārējie Latvijas Bankas prezidenta amata kandidāti. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir FATF* (Financial Action Task force (Finanšu darījumu darba grupa) ir jumta organizācija globālai cīņai ar naudas atmazgāšanu) ziņojums, kas izšķirs to, vai Latvija nonāks vai, tomēr nenonāks pelēkajā sarakst. Ceru, ka Latvijas Banka gatavojas abiem iespējamiem scenārijiem,» piemetina R. Zīle. Viņaprāt labākais scenārijs – Latvija netiek iekļauta pelēkajā sarakstā – vēl nenozīmēs to, ka var atslābt. Savukārt sliktākajā gadījumā – ja Latvija tiek iekļauta pelēkajā sarakstā – Latvijas Bankai jābūt plānam, kā izskaidrot notiekošo un ieteikt, kā rīkoties gan finanšu sektoram un uzņēmējiem, gan sabiedrībai kopumā. “Kā rāda Islandes piemērs, tad zināmas grūtības pēc iekļaušanas pelēkajā sarakstā ir., bet vienlaikus tas nav nekas tāds, kas nebūtu pārvarams,” savu redzējumu atklāj R.Zīle.

Izaicinājumi vairākās frontēs

«Ja pagātnē ir pieļautas kādas kļūdas, tad tās arī ir jālabo un tam īpašas kampaņas nav vajadzīgas. Vajadzīgi konkrēti darbi, un ja tie tiks labi paveikti, tad būs arī laba reputācija,» uzsver bijušais Latvijas bankas prezidents un bijušais Ministru prezidents Einars Repše. Viņaprāt svarīgākais jautājums tomēr ir nākotnes izaicinājumi, kas ir ne tikai globāli un stratēģiski, bet pat eksistenciāli. «Būsiet pārsteigti, bet kā pirmo minēšu klimatu. Klimata pārmaiņas kā vienu no darbības prioritātēm ir minējusi arī Eiropas Centrālās bankas jaunā vadītāja Kristina Lagārda. Protams, varam priecāties par silto ziemu un arvien augstākām vidējām temperatūrām, bet agri vai vēlu tas sāks ietekmēt ražošanas un piegādes ciklus, īpaši pārtikas precēm,» stāsta E. Repše. Viņaprāt, šajā kontekstā svarīga  būs makroekonomiskā stabilitāte un centrālajām bankām pie tā būs jāstrādā.

«Nākamais izaicinājums, kas patiesībā ļoti sasaucas ar centrālo banku specifiku, ir pārmērīgā naudas drukāšana, kas pašlaik ir ļoti izplatīta visā pasaulē. Nauda globāli tiek drukāta tādos apmēros kā nekad agrāk un ir patiess pārsteigums, kāpēc tas vēl nav izraisījis būtisku inflāciju, taču visi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk inflācija  nāks. Bez naudas drukāšanas vēl jāpiemin centrālo banku straujais bilanču pieaugums, komplektā ar milzīgo kredītu pieaugumu pasaulē,» izaicinājumu šķautnes rāda E. Repše.  Viņš arī norāda, ka minētā situācija atspoguļojas arī akadēmiskajā vidē, ir pat radusies jauna teorija kas tiek saukta par Moderno Monetāro teoriju (MMT). «Patiesībā tajā nav nekā jauna. Vēsturiski naudas drukāšanu, lai risinātu savas saimnieciskās problēmas, ir pielietojušas daudzas valstis un vienmēr tas ir slikti beidzies. Kaut vai atceramies Veimāras republiku pirms 100 gadiem, vai PSRS sabrukuma pēdējo posmu, vai Venecuēlu šodien. Hiperinflācija nekad nav nekas labs,» uzsver E. Repše. Viņš atgādina, ka pirms 5,10 gadiem  par  negatīvām procentu likmēm ne tikai neviens nebija dzirdējis, bet arī ja kāds  kaut ko tādu ierosinātu, viņu vienkārši neņemtu nopietni. Tagad negatīvas procentu likmes ir ikdiena. «Ja tagad parādīsies paaugstinātas inflācijas pazīmes,  centrālajām bankām būs nekavējoties jārīkojas — paaugstinot procentu likmes un ierobežojot naudas drukāšanu. Procentu likmes, sagaidot inflācijas pieaugumu, var arī augt pašas no sevis, bez centrālo banku attiecīga lēmuma,» turpina E. Repše.

Un tad mēs saskarsimies ar trešo nopietno izaicinājumu  – parādiem, kurus pieaugošu procentu likmju apstākļos būs arvien grūtāk apkalpot. «Pasaules Banka ir brīdinājusi, ka patlaban, pēc 2010. gada recesijas, piedzīvojam ceturto lielo kredītu ekspansiju pasaulē, turklāt tā ir  visstraujākā un visplašākā. Tagad vairs nevienu nepārsteidz dati, ka globālais parādu apjoms ir 250% attiecībā pret globālo kopproduktu, savukārt Ķīnā šī attiecība ir pat 300% apmērā. Globālās parādsaistības sasniedz 250 triljonus ASV dolāru. Būtībā tie ir treknie gadi ar uzviju, un tie ir nevis septiņi, bet gan jau 10 treknie gadi. Visas pasaules ekonomikas pieaugums ir noticis uz milzīgas parādu ekspansijas rēķina. Vairākās lielajās ekonomikās, tostarp ASV,  koprodukta pieaugums, iespējams, būtu negatīvs, ja nepastāvētu straujā globālā kredītu ekspansija,» skaidro E. Repše. Viņaprāt, ja pastāv tik milzīgi parādi, tad arī nav īstu instrumentu kā novērst recesiju un apkarot inflāciju. «Procentlikmju tālāka samazināšana, lai stimulētu ekonomiku, nav iespējama un arī to palielināšana, lai apkarotu inflāciju, nav īstenojama, jo tiklīdz likmes augs, tā šo milzīgo parādu apkalpošanas izmaksas kļūs nepanesamas un sāksies milzīga bankrotu ķēde,» tā E. Repše. Viņš norāda, ka šādos apstākļos būs jāstrādā jaunajam Latvijas Bankas prezidentam arī darbojoties Eiropas Centrālajā bankā, lai rastu saprātīgus risinājumus un ne tikai Eiropu, bet pat visu pasauli dabūtu atpakaļ uz veselīgas ekonomiskas attīstības sliedēm. «Citādi tā finanšu krīze, kuru pieredzējām 2008.- 2009. gadā šķitīs kā tādi ziediņi, salīdzinājumā ar to, kas draud pasaulei, ja sāksies nakamā,» brīdina E. Repše.

Arī I. Šteinbuka saskata problēmu parādu pieaugumā, jo pasaules korporatīvais parāds ir divas reizes lielāks nekā tas bija pirms 2008. gada finanšu krīzes. «Pārsvarā šis parādu pieaugums ir noticis ASV un Ķīnā, jo 60% no visa pasaules parāda akumulējās divās šajās valstīs,» stāsta I. Šteinbuka. Viņa piemetina, ka Eiropas centrālās bankas mērķis, nosakot negatīvu procentlikmi, ir bijis sildīt Eiropas ekonomiku, kurā pēc krīzes izveidojās investīciju trūkumus. «Negatīvā procentlikme ir ieviesta tāpēc, lai stimulētu ieguldīt, nevis uzkrāt naudu un vairākās valstīs šī politika arī sekmīgi darbojas, kaut arī Latvijā diemžēl nestrādā,» tā I. Šteinbuka. Viņa uzsver, ka teorētiski negatīvas procentu likmes ir Latvijas interesēs, bet praktiski citu faktoru ietekmes dēļ tai nekāda tieša pozitīva devuma nav. «Par to, vai šīs centrālo banku negatīvās procentu likmes ir vai nav pareizs lēmums, strīdās visā pasaulē,» piemetina I. Šteinbuka. Viņasprāt, svarīgākais jautājums ir kā apstādināt parādu veidošanos situācijā, kad ir lieli kreditēšanas stimuli un tādā situācijā var arī kreditēt salīdzinoši vājus un pat ekonomiski dzīvotnespējīgus projektus, tādējādi tikai vēl vairāk palielinot kārtēja “burbuļa” veidošanos un globālās krīzes riskus. «Centrālās bankas vadītāja pienākums un uzdevums būs argumentēti sagatavoties un aktīvi piedalīties stratēģijas veidošanā  Eiropas Centrālajā bankā un izvirzīt Latvijai un visai Eiropai izdevīgu koncepciju, kas sargātu eiro valūtas stabilitāti, Eiropas tirgu,» tā I. Šteinbuka.

LASĪT VISU RAKSTU