Blog

Lursoft valdes locekle: “Par patiesajiem labuma guvējiem var reģistrēt jebko”

2020. gada 16. janvāris

Grozītais Uzņēmumu reģistra (UR) likums tika pasniegts kā dāvana tautai, jo turpmāk UR dati būšot bez maksas. Pēc likuma spēkā stāšanās atklājās arī ēnas puse – liels daudzums informācijas atrodas t.s. nepubliskajā daļā.

Šī informācija ir īpaši jāpieprasa, uz tās saņemšanu jāgaida un par to valstij jāmaksā barga nauda. Par jauno UR likumu uz Neatkarīgās jautājumiem atbild SIA Lursoft valdes locekle Daiga Kiopa.

– Grozījumi UR likumā ir stājušies spēkā. Sākam dzīvi jaunā UR datu pieejamības vidē. Kāda ir šī vide?

– It kā vide jauna, taču patiesībā nekas tik būtiski nav mainījies. Vienīgais aspekts, kas ir no jauna – UR savā mājaslapā iepriekš informāciju par uzņēmumiem nepiedāvāja, tagad piedāvā. Jāuzsver, ka arī iepriekš šī informācija, nedaudz citādā veidā, bija pieejama. Jau gandrīz 20 gadus daļu informācijas bez maksas ikviens varēja aplūkot Latvijas Vēstnesī. Tagad savā ziņā dublējošu informāciju valsts par budžeta līdzekļiem uzturēs divos kanālos – Uzņēmumu reģistra tīmekļvietnē un paralēli vēl arī Latvijas Vēstnesī, par ko uzņēmumi turpina maksāt publikācijas maksu. Jā, UR informāciju piedāvāja arī atkalizmanotāji. Mūsu pievienotā vērtība ir datu apkopošana no dažādiem informācijas avotiem un analītisku pakalpojumu, kā arī speciālu servisu – monitoringu u.tml. – nodrošināšana, atbilstoši klientu specifikai. Šobrīd tiek aktualizētas Moneyval un AML (naudas atmazgāšanas novēršana) prasības. Lai šīs prasības izpildītu, ar UR brīvā piekļuvē piedāvātajiem datiem bieži vien nepietiek. Vajadzīga pieeja arī dokumentiem.

– Konkrēti?

– Pateicoties ilgām cīņām, UR likumprojektā tika iestrādāts, ka būs nodrošināta pieeja uzņēmumu statūtiem, dalībnieku reģistram un atsevišķiem definētiem dokumentu veidiem. Tomēr tā ir ļoti neliela daļa. Lielākā daļa dokumentu atrodas t.s. nepubliskajā daļā. Bet tur atrodas dokumenti, kas ir būtiski AML prasību izpildei, piemēram, uzņēmumu paziņojumi par patiesā labuma guvējiem. UR saka – ieraksts datu bāzē jau parāda, kas ir patiesais labuma guvējs. Taču ir nianses. Klientu izpētes procesā ir svarīgi apskatīt dokumentu, kur atspoguļots lēmuma pieņemšanas laiks, apstākļi, kārtība, atrunāti formulējumi, uz kāda pamata iesniegti dokumenti u.c. informācija.

– Vēl būtiski ir konstatēt, vai pats UR ir pārbaudījis uzņēmuma iesniegtās informācijas patiesumu vai vienkārši pārrakstījis valdes iesniegto «papīru».

– Nav saprotams, kādēļ publiskajā daļā nav iekļauti, piemēram, valsts notāra lēmumi, kur redzams, kādus dokumentus valsts notārs ir izskatījis. Kāpēc gan notāra lēmumi būtu jāliek nepubliskajā daļā? Kad parādījās Ministru kabineta noteikumi, šķiet, guvām atbildi. Likuma grozījumi tika virzīti ar uzstādījumu – informāciju no UR nodrošināsim sabiedrībai bez maksas, bet valsts budžetā par to mums ir vajadzīgi papildu līdzekļi. Sākotnēji divi miljoni, pēc tam – 1,3 miljoni. Valsts pasaka saviem nodokļu maksātājiem – jūs paši par šiem «bezmaksas» datiem arī samaksājiet. MK noteikumos redzams, kāda būs maksa par UR «bezmaksas pakalpojumiem». Iespējams, tas izskaidro, kādēļ nepubliskajā daļā palicis tik daudz dokumentu. Viena dokumenta pieprasīšana no UR, kuru jūs varēsiet saņemt trīs darba dienu laikā, maksās deviņus eiro.

– Vienkāršā valodā sakot, valsts, izmantojot AML prasības, iecerējusi «pasildīties» uz tiem, kuriem šīs prasības jāievēro, un tādēļ nepublisko visus dokumentus?

– Ja valstij būtu patiesa vēlme nodrošināt AML jomu ar pilnīgu informācijas klāstu, lai varētu veikt klientu izpēti, tad šiem dokumentiem bija jābūt brīvi pieejamiem, jo tie ir iesniegti publiskā reģistrā. Jebkurš advokāts vai grāmatvedis jums pateiks, ka, veicot klientu izpēti, nav laika gaidīt dokumentus trīs dienas.

– Trīs dienu laikā uzņēmumā patiesie labuma guvēji, dibinātāji, valde vai padome var vairākas reizes nomainīties.

– Jā, tā ir. Kā galvenais iemesls, kādēļ šie dokumenti nav pieejami publiskajā daļā, tiek minēta personas datu aizsardzības nodrošināšana. Mēs redzam nekonsekvences. Likuma anotācijā ir norādīts, ka dokumentu iesniedzējs (uzņēmums) pats ir atbildīgs par dokumentā norādīto personu datu apstrādi, tomēr, neraugoties uz to, papildus arī UR vēl nosaka, kuri dokumenti jāliek nepubliskā daļā. Šobrīd personas dati UR tiek publiskoti, neprasot pat to saņēmējam autorizēties. Likuma izskatīšanas gaitā vaicājām – vai ir Datu valsts inspekcijas (DVI) atzinums šajā jautājumā? Tikai š.g. 9. janvārī ir publicēts DVI skaidrojums par šo normu. Tomēr publicētajā atzinumā nav skaidrots jautājums par nepubliskā daļā iekļautajiem dokumentiem. Kad likuma izstrādes gaitā norisinājās sarunas starp Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), UR, Tieslietu ministrijas (TM), DVI pārstāvjiem, jautājot par dokumentu izvērtējumu un klasificēšanas principiem, kuri būtu iekļaujami nepubliskajā daļā, bija noteikts, ka DVI sniegs savu redzējumu, bet diemžēl tas vēl aizvien nav pieejams.

– Šķiet dīvaini, ka uzņēmēji tiek sodīti par personas datu aizsardzības neievērošanu, bet UR jaunajā datu bāzē sensitīvie dati tagad brīvi pieejami.

– Jā, par šo jautājumu daļa sabiedrības izteikusi sašutumu. Tajā pašā laikā UR dokumentiem nepubliskajā daļā personas datiem uzlikta aizsardzība pat vairākos slāņos. Pie kārtības, kad no UR jāizprasa katrs dokuments atsevišķi, klientu pilnvērtīga izpēte nav iespējama. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj meklēt dokumentos, piemēram, teksta frāzi. Tādēļ svarīga ir pieeja visiem dokumentiem.

LASĪT VISU RAKSTU

Autors

Lursoft

Komentāri

Nav pievienots neviens komentārs.

*