Blog

Diena: Nepietiek, ka šķiet aizdomīgs, – jāpierāda, ka noziedzīgs

2020. gada 15. janvāris

Vai pareizi organizēta cīņa ar naudas līdzekļu legalizāciju – profesora Dr.iur. Ringolda Baloža vadītā diskusijā vērtē Doc.dr.iur. Juris Juriss, Asoc.prof.Dr.iur. Jānis Kārkliņš un Mg.iur. Gunārs Kūtris.

Ringolds Balodis. Tiesību zinātņu pētniecības institūts (TZPI) rīko regulāras konferences par dažādiem tiesību politiskiem jautājumiem. Šobrīd TZPI kopā ar Banku augstskolu gatavo konferenci par bankām. Viena no tēmām – cīņa ar naudas līdzekļu legalizāciju (anti-money laundering – AML). Lursoft pārstāve Daiga Kiopa nesen minēja, ka, saskaitot visus likumā noteiktos subjektus, kuriem ir pienākums veikt AML procedūras – grāmatvežus, zvērinātus advokātus utt. –, sanāk, ka tādi ir 30 000. Tātad milzīgam skaitam personu jāpalīdz tiesībsargājošajām iestādēm tikt galā ar noziedzīgiem līdzekļiem. Savukārt Satversmes tiesa ir paudusi: “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums ir vērsts uz kriminālprocesa mērķiem līdzīgu mērķu sasniegšanu” un citā gadījumā: “valstij ir tiesības ierobežot nelegāla īpašuma izmantošanu, likumā nosakot procedūru, kritērijus un termiņus, lai attiecīgi pilnvarotais subjekts varētu pārliecināties par īpašuma izcelsmes vai paredzētās izmantošanas legalitāti. Tomēr, nosakot šo procedūru, kritērijus un termiņus, valstij nav tiesību atkāpties no tiesiskas valsts principiem un pārkāpt cilvēktiesības”. Tātad jautājums ir par samērības principu aktualitāti šajos procesos. Skaidrs, ka jādara viss neatkarīgi no tā, vai to saka vai nesaka mūsu pārnacionālie stratēģiskie partneri, lai valstī nebūtu noziedzīgu līdzekļu, lai tie neapgrozītos. Bet no otras puses – kas notiek, teiksim, ar īpašumu, ar vērtspapīriem, kuri noguļ arestēti divus trīs gadus un kuru vērtībai neviens neseko līdzi un tā varbūt tajā laikā nokrīt līdz nullei? Kuram vajadzētu sekot līdzi arestēto līdzekļu vērtībai? Jo, ja tie līdzekļi tiešām izrādās nelikumīgi, sanāk, ka valsts neko neiegūst. Savukārt, ja jāatdod personām, kam piederējušas, tad tās nepamatoti cietušas morāli un arī materiāli.

Gunārs Kūtris. Man liekas, bija vēl viens spriedums pirms pāris gadiem, kur Satversmes tiesa Finanšu izlūkošanas dienestam (FID) skaidri norādīja: jūsu viedoklis, ka tā nauda ir noziedzīgi iegūta, nav oficiāls valsts viedoklis – nedrīkst mantu saukt par noziedzīgi iegūtu, pirms tiesa to nav izlēmusi. Tas cieši saistīts ar cilvēktiesībām. Šo tēmu esmu padziļināti pētījis – strādājot Satversmes tiesā, vairāk pievērsos cilvēktiesiskajam aspektam, savukārt, strādājot pie Kriminālprocesa likuma, vērtēju procesuālo daļu.

Šobrīd likums, kas regulē naudas legalizēšanas novēršanu, paredz, ka sabiedrība iesaistās cīņā pret noziedzību. Bet. Skaisti jau skan «cīņa pret noziedzību», bet īstenībā tā ir cīņa ar aizdomīgiem darījumiem – līdz tiesas spriedumam tā nav noziedzīgi iegūta nauda. Un varētu diskutēt par to, vai visiem tiem subjektiem ētika ļauj ziņot vai neziņot par konkrētiem darījumiem. Protams, lielākais no šiem subjektiem ir bankas, caur kurām šī nauda plūst. Un bankas arī visvairāk var izsekot. Ja pēc Satversmes tiesas sprieduma bankas tiesības iesaldēt šos līdzekļus uz neilgu laiku ierobežo saprātīgs termiņš, tad termiņš, cik ilgi FID var ar rīkojumu «iesaldēt» naudu, ir nesaprātīgs, jo pēc būtības pēc likuma tas var būt pat līdz sešiem mēnešiem. Proti, bez tiesiskā pamata. Un pārsūdzēt var tikai ģenerālprokuroram. Tas ir nesamērīgi. Ja par pieeju valsts noslēpumam Satversmes tiesa atzina, ka jāvar pārsūdzēt tiesā, ka ģenerālprokurors nav pēdējā instance, tad arī šajā gadījumā tāds cilvēktiesību aizskārums kā ierobežotas cilvēka tiesības uz īpašumu būtu izvērtējams tiesā. Ja tā būtu, dienests, kas šobrīd ar spulgām actiņām ziņo, ka ir iesaldēti 200 vai vairāk miljoni, mazliet noplaktu un teiktu, ka jā, kaut kādam pamatojumam ir jābūt, lai to darītu. Pamatojumam, nevis vienkārši, ka cilvēks nespēj izskaidrot.

Ringolds Balodis. FID reaģē uz kāda no tiem 30 000 subjektu ziņojumu, ka tas darījums ir, iespējams, vai, kā juristi saka, pirmšķietami aizdomīgs. Līdz ar to es domāju, ka FID te oponētu un teiktu, ka viņiem ar to nav nekāda sakara, jo viņi nevar ignorēt ziņojumu.

Gunārs Kūtris. Viņiem ir analītiskais dienests. Un tā ir viņu galvenā bāze. Nevis informācijas nosūtīšana citam dienestam – viņi nav pastkastīte. Viņiem ir jāliek kopā visa informācija, kas nāk.

Te gan veidojas nākamā problēma – atrodot informāciju, kura šķiet aizdomīga, izmeklēšanas iestādei jāsavāc pierādījumi. Un, manuprāt, lai izvairītos no šīs nepieciešamības vākt pierādījumus, ir mēģināts panākt (un Saeimas Juridiskajā komisijā tas uztverts ar ļoti lielu atsaucību) pēc būtības uzlikt pienākumu personai kriminālprocesa ietvaros pierādīt, ka tās līdzekļi ir legāli. Ko tas nozīmē? Ka likumā izsvītro, ka valstij pašai ir jāpierāda. Sanāk, ka tiek uzskatīts, ka līdzekļi ir nelikumīgi, ja persona nepierāda, ka tie ir likumīgi. Un nākamais solis – tiek konstatēts, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, ja cilvēks kādu iemeslu dēļ nav gribējis atklāt, kā tos ieguvis. Ja tu klusē, tad pēc būtības sevi apsūdzi.

Ringolds Balodis. Valsts, pati netiekot galā (protams, resursu tam nav), izvēlējās 30 000 čaklo izpalīgu, kas gan nedarbojas brīvprātīgā kārtā – viņiem uzlika to par pienākumu. Tātad 30 000 čaklo izpalīgu ziņo par iespējamiem kaut kādiem noziegumiem. FID tālāk to nosūta policijai, tur ziņas divus gadus krājas, varbūt pat ilgāk, pagarinot termiņus. Un, pat ja uzņēmējs naudu atgūst, viņš ir izmisis, dusmīgs, jo viņam tā dēļ visdrīzāk nobrukuši kādi biznesa projekti, viņš ir cietis zaudējumus. Viņš aiziet pie advokāta un saka: vajag, lai man kompensē vismaz morālos zaudējumus. Tātad faktiski viņš var vērsties ar prasību pret sākotnējo ķēdes posmu – čaklo izpalīgu?

Jānis Kārkliņš. Var vērsties pret valsti. Bet tad problēma, ka Augstākā tiesa, acīmredzot saprotot, ka valstij tas pārāk dārgi sanāk, nevis piedzen likumiskos procentus, kas pēc Civillikuma būtu jāpiedzen 6% gadā par to, ka kapitālu valsts izmantojusi, bet gan izmanto refinansēšanas likmi 0,25% gadā un varbūt vēl mazāk. No vienas puses, arestu naudas līdzekļiem valsts uzliek labu mērķu vārdā, bet, no otras puses, iztrūkst efektīva mehānisma atbildības piemērošanai, ja izrādās, ka arests nav bijis likumīgs. Ir jābūt preventīvam atbildības mehānismam, kas liek rūpīgāk izvērtēt arestu piemērošanu.

Es kā advokāts esmu redzējis procesu, kur konfiscē naudas līdzekļus nevis tāpēc, ka tie būtu noziedzīgi, bet tāpēc, ka tiesnesis nesaprot tādu darījumu kā pārrobežu faktorings – tas šķiet neparasts, tāpēc aizdomīgs, tātad jākonfiscē. Man vislielākās bažas ir par to, ka likums tiks piemērots nepareizi. Respektīvi, balstoties uz revolucionāro sirdsapziņu. Es to esmu novērojis procesos. Ja saskaņā ar jauno likumu izmeklētāji tiešām pēc būtības iedziļinātos, tad nebūtu pamata satraukumam.

Un no tā, diemžēl, cietīs godīgie uzņēmēji. Tāpēc, ka komercdarbībā bieži vien pārskaitījumi nav noziedzīgi, bet ir, piemēram, kā starpniecība, kas ir pilnīgi legāli – komercaģents ir Komerclikumā atļauta komercdarbības forma. Komisijas līgums – atļauta komercdarbības forma. Bet man ir bažas, ka nebūs vēlmes iedziļināties tādos darījumos, vienkārši – ja šķiet neskaidra nauda, tātad noziedzīga.

Lasīt visu rakstu

Konferencē, kas notiks 2020.gada 22.aprīlī, ar referātiem uzstāsies zinātnieki, lietpratēji un arī amatpersonas no Banku augstskolas, Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Valsts ieņēmumu dienesta, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra u.c.

Autors

Lursoft