Blog

G. Kūtris: Tā vairs nav demokrātija, virzāmies uz totalitārismu

2019. gada 18. decembris

Tiesību zinātņu pētniecības institūts un Banku augstskola 2020.gada 22.aprīlī organizē zinātnisko konferenci “Bankas mainīgajā pasaulē”. Tajā ar referātiem uzstāsies zinātnieki, lietpratēji un arī amatpersonas no Banku augstskolas, Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Valsts ieņēmumu dienesta, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra.

Konferences informatīvais atbalstītājs ir Lursoft, tāpēc, ņemot vērā, datu drošības, AML, patieso labuma guvēju un nevainīguma prezumcijas cīņu pret nelegāli iegūto līdzekļu legalizāciju tēmas aktualitāti, publicējam konferences referentu viedokļus par jautājumiem, kas skar šīs tēmas.

Viens no konferences referentiem ir  Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs – Gunārs Kūtris ar tematu “Iesaldēšana, arestēšana un konfiskācija: Cilvēktiesības un kriminālprocesa intereses bankas kontos”. Viedokli par sava referāta tēmu, G.Kūtris ir atspoguļojis laikrakstā Diena (16.12.2019.) rakstā “Tā vairs nav demokrātija, virzāmies uz totalitārismu”.

Ir acīmredzami, ka kāds grib kaut ko nogremdēt, bet nogremdē viņš nevis Lembergu, bet gan nopietnus Latvijas uzņēmumus un nodara kaitējumu valstij – intervijā Romānam Meļņikam atzīst kādreizējais satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Kopš ASV sankciju sarakstā ir iekļauts Aivars Lembergs, redzams, ka gan amatpersonām, gan iestādēm un arī uzņēmumiem, tostarp bankām, ir liela neskaidrība, kā rīkoties šādā situācijā. Kā šo situāciju vērtējat jūs kā kādreizējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs?

Te ir divi aspekti. Pirmais: jebkurš cilvēks, kas grib ievērot likumu, un arī valsts apzinās, ka cīņa pret netīro naudu jeb noziedzīgi iegūto naudu ir nepieciešama un saprotama. Bet otrs moments ir, ka regulējumam ir jābūt tādam, lai cilvēkus nepataisītu par tādām kā raustāmām lellēm, lai cilvēku nepataisītu par pastāvīgi nobijušos.

Šobrīd redzam, ka notiek šī iebiedēšana.

Jā. Bet, ja cilvēks dzīvo brīvā valstī, viņam vajadzētu justies droši. Man liekas, ka par daudz šobrīd tiecamies veidot tādu kā policejisku režīmu. Man ir pat piemērs tam, ka šādas policejiska režīma pazīmes ir redzamas. Kriminālprocesa likumā tagad iestrādāja normu, ka par noziedzīgi iegūtu tiek uzskatīta manta, kas atbilst noteiktām pazīmēm, bet personai, kura uzskata, ka tā ir legāli iegūta, ir pienākums pašai pierādīt tās legālo izcelsmi.

Nevainīguma prezumpcija ir atmesta kā pilnīgi lieka?

Viena lieta ir nevainīguma prezumpcija, bet cilvēks drīkst arī klusēt. Kā var likumā ierakstīt, ka viņam ir pienākums izskaidrot savas naudas izcelsmi? Pēc būtības viņam būtu tiesības vispār klusēt – jā, viņam ir tiesības izskaidrot, bet var arī klusēt. Taču, ja viņam uzliek par pienākumu izskaidrot, tas nozīmē, ka valsts viņu sodīs par pienākumu neizpildi, jo procesā ir procesuālās sankcijas par pienākumu nepildīšanu!

Parasti saka, tie ir blēži, kas nespēj atklāt, kur ņēmusi naudu, un die’s ar viņiem!

Bet vienalga. Arī tādam ir tiesības runāt un ir tiesības klusēt. Un mēs viņam varam teikt: tu vari runāt, pierādīt savas mantas legālo izcelsmi, un, ja tu pierādīsi, – labi, tev to neatņems –, bet, ja tu to nepierādīsi, mēs pierādīsim, ka tā ir noziedzīgi iegūta.

Tur jau tā lieta, ka, lai novērtētu kā noziedzīgi iegūtu, ir jāpierāda. To ne vienmēr spēj. Un tad tā ir vājuma izrādīšana.

Tam jābūt primāri vienmēr: valstij ir jāpierāda, ka manta vai nauda ir noziedzīga. Un otrs: jādod iespēja aizstāvēties. Šā brīža politiķi ierakstījuši nosacījumu, ka naudas īpašniekam ir pienākums izskaidrot. Normālā valstī pilsonim nav pienākuma izskaidrot, no kurienes ņēmis naudu – ja valsts spēj pierādīt, ka tā ir noziedzīga, tā var atņemt šo naudu, labi, bet personai nerodas pienākums skaidroties.

Arī tas, ka valsts uzliek rāmīti, ka tu drīksti skaidrā naudā līdz tik un tik rīkoties. Uzņēmējam ir stingrāks ierobežojums, bet te runa par privātpersonām. Tā ir brīva valsts vai policijas kontrolējamā valsts?

Jo īpaši, ja šādi ierobežojumi vairāk skar tos, kuri kādu apstākļu dēļ vēlas rīkoties ar legāli iegūtu, nopelnītu naudu. Tie, kam ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, gan jau iemanās būt ar tiem piesardzīgi.

Noziedznieki iekrīt, tie, kas ir muļķi. Bet no šādas normas pēc būtības cieš tie, kuri īstenībā varbūt nav vainīgi.

Ja, teiksim, mēs skatītos kā tiesneši, var teikt: kāpēc gan normāls cilvēks nevarētu izskaidrot savas naudas legālo izcelsmi? Bet vai valstij jādod tiesības paģērēt, lai cilvēks izskaidro?

Jo tā jau ir iejaukšanās privātīpašumā?

Es domāju, ka jā. Es domāju, ka tā ir iejaukšanās cilvēka privātajā dzīvē. Cilvēks varbūt pa kluso naktī nodarbojas, piemēram, ar prostitūciju. Aizliegtā uzņēmējdarbība? Nav nomaksāti nodokļi? Tad uzlieciet nodokļus!

Problēma tad ir nenomaksāti nodokļi, taču tas nenozīmē, ka varētu atņemt visu naudu?

Jā, tieši par to ir jautājums. Un, kas būtiski, – tikko kā banka uz īsāku, bet Finanšu izlūkošanas dienests uz ilgāku laiku iesaldē kontā esošo naudu, viņi to naudu mēģina nosaukt par noziedzīgi iegūtu. Banka ziņo dienestam par aizdomīgiem darījumiem, bet Finanšu izlūkošanas dienests jau ziņo tālāk, tā ir iespējami noziedzīgi iegūta, jo kriminālprocesu par nelegālu naudu nedrīkst sākt – kriminālprocess var būt tikai par noziedzīgi iegūtu.

Tāpēc noformē, kā vajag…

Bet tik un tā ir jābūt kādam pierādījumam, kādam argumentam, ka tā ir noziedzīgi iegūta, nevis tas, ka cilvēks nevar izskaidrot, no kurienes dabūjis, vai cilvēks negrib izskaidrot, jo cilvēks var neliecināt pret sevi.

Un mums ir vēl lielāks paradokss. Eiropas Savienības direktīvā par noziedzīgi iegūto mantu latviešu valodā lieto vārdiņu «nelikumīga». Angļu valodā tur nav vārda «nelikumīga» vai «nelegāla» – tur ir «krimināla», tur ir «noziedzīgi iegūta».

Kas tad būtu vispirms jāpierāda…

Kas ir tulkojis, vai mūsu speciālisti palīdzējuši pielabot latviešu versiju, lai Latvijā mēs cīnītos pret jebkuru neskaidras izcelsmes naudu? Tāpēc man liekas, ka mēs pārforsējam. Es saprotu, kāpēc dienesti pārforsē, – jo baidās no Moneyval atkārtotās pārbaudes jeb ziņojuma, ka mēs neko neesam darījuši pret naudas atmazgāšanu.

Lasīt visu rakstu

Autors

Lursoft