Lursoft news

Noilgums komercdarījumos ar 2013.gada 1.janvāri

2013. gada 2. janvāris

Komerclikumā komercdarījumu regulējums ietverts Komerclikuma D daļā, kas stājās spēkā no 2010.gada 1.janvārī.

Komercdarījums atbilstoši Komerclikuma D daļas noteikumiem ir komersanta tiesiskais darījumi, kas saistīts ar komercdarbību. No Komerclikuma regulējuma var secināt, ka par komercdarījumiem uzskatāmi, piemēram, jebkuri ikdienā veikti darījumi starp divām sabiedrībām, ko aptver attiecīgajai sabiedrībai raksturīgā saimnieciskā darbība.

Jāņem vērā arī, ka atbilstoši Komerclikuma noteikumiem uz komercdarījumiem attiecināmie noteikumi ir piemērojami arī pārējiem darījuma dalībniekiem gadījumā, ja tikai viena darījuma puse ir komersants, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos likumos nav noteikts citādi.

Ar 2010.gada 1.janvārī spēkā stājušos Komerclikuma D daļu tika noteikts, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš. Ņemot vērā, ka Komerclikuma noteikumi attiecībā uz komercdarījumiem kā lex specialis attiecināmi pret Civillikumā vispārīgi noteikto 10 gadu noilguma termiņu, tad komercdarījumiem piemērojami pirmie noteikumi.

Šis jautājums šobrīd kļuvis aktuālāks, jo, ja Komerclikuma D daļas spēkā stāšanās dienā Civillikumā vai citā likumā noteiktais noilguma termiņš nav notecējis, bet Komerclikuma D daļa nosaka īsāku noilguma termiņu, tad piemērojams Komerclikuma D daļā noteiktais noilguma termiņš, kurš skaitāms no 2010.gada 1.janvāra. No tā secināms, ka noilguma termiņš tādiem prasījumiem no komercdarījumiem, kuri slēgti, piemēram, līdz 2010.gadam var iestāties 2013.gada 1.janvārī. Jāuzver būtu arī tas, ka Komerclikuma D daļā norādīto komercdarījumu uzskaitījums nav izsmeļošs, un komercdarījumi aptver nevien Komerclikuma D daļā tieši regulētos darījumu veidus, bet arī citus, kas atbilst iepriekš norādītajai komercdarījuma izpratnei. Norādāms tomēr, ka minētie noteikumi neskar noilgumu, kas izriet no prasījumiem, kas izceļas uz citiem pamatiem, piemēram, neatļautas darbības, kura radījusi zaudējumus. Nereti, ja starp pusēm ir bijušas arī līgumiskas attiecības, ir visai grūti nošķirt, vai prasījums izcēlusies uz darījuma vai neatļautas darbības pamata.

Jāuzsver arī, ka noilguma sekas ir tādas, ka tiesības celt prasību tiesā izbeidzas, ja tiesīgā persona to pienācīgi neizlieto likuma noteiktā noilguma termiņā, tādēļ pastāv liels risks, ka gadījumā, ja prasījums saistībā ar darījumu, kas noslēgts līdz 2010.gadam, tiks celta 2013.gada 1.janvārī vai vēlāk, tiesa atzīs, ka attiecīgā saistība jau būs izbeigusies ar noilgumu.

Tomēr jānorāda, ka nedz noilguma tecējuma sākums, ne arī noilguma pārtraukums nav vienmēr viennozīmīgi un viegli noskaidrojami, kas automātiski paver iespējas dažādai interpretācijai. Noilgums prasījumam, kas izriet no tiesiska darījuma, rēķināms nevis ar tiesiskā darījuma noslēgšanas brīdi vai atsevišķu darbību izpildes brīdi, bet gan ar beznosacījuma prasījuma par izpildījumu rašanās brīdi. Arī attiecībā uz noilguma pārtraukšanu jānorāda, ka atbilstoši Civillikuma noteikumiem prasības celšana kaut vai daļā pārtrauc visas saistību tiesības noilgumu, tāpat noilgumu pārtrauc atgādinājums parādniekam vai arī prasības atzīšana no parādnieka puses noilguma tecēšanas laikā. Relatīvi mazāk riska prasītājam tomēr ietver prasības celšana tiesā, jo par iepriekš minētajiem noilguma tecējumu patraucošajiem apstākļiem var rasties papildus strīdi tiesā.

No visa minētā secināms, ka sabiedrība attiecībā uz prasījumiem, kuri izriet no darījumiem, kas varētu būt uzskatāmi par komercdarījumiem, un kuri radušies līdz 2010.gadam, varētu ievērojami samazināt noilguma risku, ceļot prasības līdz 2013.gada 1.janvārim.

Informāciju sagatavoja: Magnusson Zvērinātu Advokātu Birojs

Autors

Lursoft